Tautastērpam Latvijā ir bijusi un joprojām ir liela simboliska nozīme nacionālās vērtības un kultūras mantojuma saglabāšanā un kopējās sabiedriskās apziņas veidošanā. Mūsdienās tradicionālais tautastērps tiek valkāts gan personiskos, gan valsts svētkos. Tērps atspoguļo ne tikai tā valkātāja sociālo statusu, bet arī izcelsmi no konkrēta Latvijas reģiona un tā tradīcijas.

Var izšķirt divus īpašo tradīciju vēsturiskos periodus, kas raksturo latviešu tautastērpu. Pirmais ir laika posms no 7. līdz 13. gadsimtam, un tā laika tērpi tiek dēvēti par „arheoloģiskajiem tērpiem”. Savukārt 18. un 19. gadsimta tērpus dēvē par „etnogrāfiskajiem tērpiem”.

Arheoloģiskie tērpi (7. – 13. gadsimts)

Arheoloģisko tērpu periodā plaši tika izmantota bronza – no tās darināja gredzenus, spirāles un saktas. Šajā laika posmā gan vīriešiem, gan sievietēm apģērbs bija izgatavots no pašu audzēta lina un vilnas, bet apavus un cepures galvenokārt darināja no mājas vai savvaļas dzīvnieku kažokādām un ādas. Tērpos izmantotais audums bija gluds vai rievots. Lielākā daļa apģērbu tika darināti uz vietas, bet rotas pie ciltīm nonāca pa tirdzniecības ceļiem no Skandināvijas, Krievijas un pat Tuvajiem Austrumiem.

Tā laika apģērbiem nebija kabatu, tādēļ viens no svarīgākajiem piederumiem bija josta. Josta ne tikai palīdzēja saturēt apģērba gabalus, bet pie tās arī tika piestiprināti ikdienas priekšmeti, piemēram, somiņa, atslēgas, nazis vai ūdens trauks.

Etnogrāfiskais latviešu tautastērps (18. – 19. gadsimts)

Līdz pat 20. gs. sākumam uz latviešu tradicionālo apģērbu pastāvēja ievērojama vācu ietekme. Vācu laikos izzuda tradīcija valkāt ar bronzu rotātus tērpus. Pakāpeniski izzuda arī apģērba darināšana adatas pinuma tehnikā, bet uzplauka pirkstaiņu, cimdu un zeķu adīšanas tradīcija, ornamentos un krāsās atspoguļojot reģionālās atšķirības.

Sava laika sabiedrību 18. gadsimtā dokumentēja Johans Kristofs Broce (1742-1823), un viņa zīmējumi liecina, ka visbiežāk sastopamās krāsas latviešu zemnieku apģērbā bija lina un vilnas dabiski baltā un pelēkā. Lielākā daļa latviešu apģērbu bija pelēkā krāsā, bet apdarei izmantoja gadsimtiem senu tradicionālo četru krāsu gammu – zilo, sarkano, dzelteno un zaļo.

18. un 19. gs. mijā vīrieši valkāja vadmalas mēteļus galvenokārt dabiski pelēkā krāsā, kas rotāti ar sarkanu, zaļu vai zilu jostu. Vasarā valkāja lina svārkus, bet ziemā garus vadmalas vai kažokādas mēteļus. Vīriešu apģērbi tumši zilā, brūnā vai dabiski melnā krāsā parādījās 19. gs. otrajā pusē, kad goda drānas tika šūtas no rūpnieciski izgatavota auduma. Īpašos gadījumos vīrieši valkāja arī vestes.

Sievietes valkāja linu kreklus. Krekla augšējā, redzamā daļa bija darināta no smalka linauduma, bet slēptā daļa zem brunčiem bija no nebalināta lina. Virs krekla sievietes nēsāja garus brunčus, dažāda garuma mēteļus, kā arī villaines. Iecienītas latviešu sieviešu rotas bija sudraba saktas, kas rotātas ar uzpirksteņa formas „burbuļiem” un/vai sarkana stikla akmentiņiem vai pērlītēm. Tām bija arī praktiska funkcija – villaiņu saspraušanai uz krūtīm.

Vai zināji, ka dūraiņus visbiežāk pasniedza kā dāvanas, jo īpaši kāzās, kā arī bērēs? Pat vasarā vīrieši dažus svētku apģērbus papildinājuši ar rakstainiem dūraiņiem, parasti aizspraužot tos aiz jostas.

 

Reģionālās atšķirības

Latvijā ir pieci lieli novadi un katram no tiem ir savas īpašas tradīcijas – arī valodas dialektā un apģērba kultūrā. Šie novadi ir Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Sēlija un Latgale. Reģionālās robežas nekad nav bijušas strikti novilktas un vienmēr ir pastāvējusi kultūras apmaiņa. Galvenās atšķirības starp reģioniem vislabāk redzamas sieviešu apģērbā, piemēram, krāsu gammā, dažādos piegriezumos, kompozīcijās un izšuvumos. Arī villaines, dūraiņi, zeķes un jostas katrā novadā ir atšķirīgas. 

Vidzemes novada tērps

Vidzemē spilgtākais sieviešu apģērba gabals bija brunči – tie bija daudzkrāsaini un dažādos variantos. 19. gadsimta pirmajai pusei bija raksturīgas svītras, bet gadsimta otrajā pusē populāras kļuva rūtis. Laikā, kad apģērbā bija iecienītas svītras, ar tām rotāja pat vīriešu bikses un vestes. Plecus sedza baltas, bagātīgi izšūtas villaines, kas sniedzās līdz puslielam. Baltās svētku villaines sasprauda ar sudraba saktu, bet apmetņus un lakatus nesasprauda. Vidzemē precētas sievietes galvassega bija torņa cepure, parasti no balta lina un dažkārt apsieta ar zīda lakatiņu.

Kurzemes novada tērps


Kurzemes novada apģērbs atspoguļo ne tikai latviešu un līvu, bet arī tuvāko kaimiņu – lietuviešu, igauņu un poļu tradīcijas.

19. gs. otrajā pusē Kurzemes novada tērpi piedzīvoja radikālas izmaiņas. Proti, sāka izmantot spilgtas ķīmiskās krāsvielas. Sākotnēji Kurzemes ziemeļu un austrumu daļas brunčos parādījās spilgtas svītras, bet dienvidrietumos – koši sarkanas. Raksturīga iezīme bija spoži vienkrāsaini brunči ar izrakstītu apakšmalu, kas dažkārt bija darināta no citas krāsas lentes. Dažviet Kurzemē gan vīriešiem, gan sievietēm bija izplatīta tradīcija valkāt bronzas jostas, savukārt piejūras rajonos ļaudis rotāja apģērbu ar dzintara saktiņām un dzintara kreļļu virtenēm. Kurzemes apģērbam vairāk nekā citos reģionos tika izmantoti rūpnieciski ražoti audumi un apģērba piederumi, piemēram, zīds, samts, brokāts, arī stikls un metāls.

Zemgales novada tērps

Netipiski pierobežas reģionam, Zemgales novada tērpos neparādās nekādas līdzības ar tās kaimiņu lietuviešu apģērbu. Zemgales tērpos ir manāmas somugru tradīcijas iezīmes, jo īpaši agrāka perioda apģērbā. Tomēr novadā izveidojās savs unikālais stils ar vertikālām rakstu svītrām. Samērā bieži ir izmantots rožu motīvs, kā arī līkloču, rombu un trijstūra motīvs. Virs brunčiem sievietes valkāja platu austu jostu ar sarkanu saulīšu un krustu rakstu uz balta fona, kura nobeigumā gar centra līniju bija tievs pavediens zilā vai zaļā krāsā.

Sēlijas novada tērps

Šajā novadā tērpos vērojamas līdzības ar lietuviešu apģērbu. Tomēr īpašs apģērba gabals bija linu krekls tunikas formā ar uzplečiem. Šī iezīme norāda uz senu tradīciju, kas nav pazīstama nekur citur Baltijā. Tipiskākajiem Sēlijas novada brunčiem ir vertikālas svītras ar sīku rakstu vai batikotas dzijas lāsumiem. Vēl ir skujiņas, zigzaga vai savīti divkrāsu dzijas raksti. Sēlijas novada brunči ir arī svītraini vai rūtaini, un pie tiem valkāja smalkas baltas villaines ar bagātīgi izrakstītiem galiem.

Latgales novada tērps

Latgales novada tērpos ir visvairāk citu tautu ietekmes – no igauņiem, krieviem, baltkrieviem, sēļiem, lietuviešiem. Brunči parasti bija balti ar sarkanu izrakstītu apakšējo malu. Dienvidlatgalē lina krekli bija tradicionāla griezuma, dažkārt ar šauru, sarkani izšūtu plecu daļu. Brunčos bija vertikālas, dabiski krāsotas svītras spilgtās krāsās. Baltās villaines šajā Latvijas daļā var atšķirt pēc to lieluma un bagātīgajiem izšuvumiem tumši zilā, dzeltenā, zaļā un sarkanā krāsā.

Visā Latgalē bija raksturīga plaša lina izmantošana apģērbā; gan snātenes (tā sauktas villaines), gan vasaras godu brunči bieži tika izgatavoti no lina. Latgale ir reģions, kur zemnieki reti izmantoja rūpnieciski ražotos apģērbus: visi apģērba gabali parasti bija mājās gatavoti. Populārāki nekā citos novados Latgalē bija lūka apavi no liepas mizas vai pakulu auklas.

Latviešu tautastērpi mūsdienās

 

Mūsdienu Latvijā ļaudis dažādos pasākumos valkā gan etnogrāfiskos, gan arheoloģiskos tērpus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā ir atrodama liela etnogrāfisko un arheoloģisko tērpu un to kopiju kolekcija. Savukārt lielāko tradicionālo apģērbu koncentrāciju uz vienu kvadrātmetru reālajā laikā var vērot Latvijas Dziesmu un deju svētkos. Ja gribat jau drīzumā ieraudzīt tautas tērpus to ierastākajā lietojumā, centieties apmeklēt kādu latviešu tautas deju kolektīva, kora vai folkloras kopas uzstāšanos.

Mūsdienās tautastērps ir uzskatāms par tautas skaistuma izjūtas izpausmi un pierādījumu spējai veidot rakstus un apvienot krāsas, kā arī amatu prasmēm. Tas simbolizē vēsturiskas vērtības un gadsimtiem senas tradīcijas tērpu darināšanā un valkāšanā, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē.

Papildu lasāmviela: